“Es nemaz nezinu, ka man būtu kāda speciāla recepte veiksmīgai uzņēmuma vadīšanai!” smejas V. Jākobsons. “Bet varbūt tāda tiešām mums ir? Viss ir atkarīgs no tā, kā visi pasākumi uzņēmumā ir saskaņoti, kādas ir to savstarpējās attiecības. Var jau tikai ražot un ražot, neskatīties, cik liels ir peļņas procents – bet arī peļņa nav vienīgais! Jāskatās, kā ar darbu ir apmierināti strādājošie, ko domā investori, kādu nākotni uzņēmums pats sev gatavo. Var jau vienā brīdī uzdzīt augstu peļņu un kāpināt apgrozījumu, bet jāskatās nākotnē. Un jāievēro visas likumdošanas un vides prasības, protams. Man liekas, ka mūsu lielākais panākums ir tas, ka mums izdevies visus šos faktorus saskaņot.”

 

Komanda un talanti
“Desmit procentus apgrozījuma mēs šogad esam ieguldījuši attīstībā – ne tikai jaunu produktu izveidē, bet arī infrastruktūras projektos, celtniecībā, aparātu iegādē. Tuvākajos gados mēs plānojam investēt kopumā 34 miljonus. Un tas nav maz!”
“Mūsu laikos uzņēmumā galvenais tomēr ir darbinieki, no kuriem viss atkarīgs – kā izdodas komandu veidot. Ja izdodas dabūt spējīgus darbiniekus, tikai tad kaut kas var sanākt. Pašreiz prasības darbiniekiem aug, bet, no otras puses, ļoti svarīgi, lai šis pieaugums tiktu saskaņots ar efektivitāti. Šis rādītājs mums arī ir līmenī, jo darba ražīgums uz vienu darbinieku mums pieaudzis par 30 – 40%. Un tas nav maz!”

“Katram darbiniekam, ieskaitot vadošos, jābūt pietiekamai kompetencei. Jēdzienam “komanda” jābūt nevis tukšam vārdam, bet darbiniekiem jāredz vienam otru, ko citi dara – viņš nevar ieciklēties uz saviem pienākumiem, un nelikties ne zinis par to, ko citi dara. Tāpēc paša augstākā ranga darbiniekiem, tostarp uzņēmuma vadītājiem, jākļūst par informācijas pārnesēju! Ja cilvēks ir spējīgs savā nozarē, bet to neievēro, viņš var būt par labu speciālistu, bet ne vadītāju. Neteiksim, ka tāds cilvēks būtu augstprātīgs, bet viņam Dievs nav devis spēju komunicēt. Katram cilvēkam ir kaut kāds talants, un, ja tas talants ir tajā jomā, kur tu strādā, viss ir kārtībā – tu vari attīstīties. Bet, ja tevi novirza tādā amatā, kur tev nav kompetence un spējas, mokās gan pats, gan apkārtējie. Tāpēc katrs cilvēks ir talantīgs kādā veidā un kādā jomā, vajag tikai atrast īsto.”

Grūtākais
“Jebkurā brīdī ir savas grūtības, bet ar visu var tikt galā! Svarīgi ir izprast, kas kurā brīdī ir svarīgākais un kam jāvelta vislielākie spēki, jo katrā brīdī ir savas problēmas. Tajā brīdī [deviņdesmito gadu sākumā], kad visa rūpniecība juka un bruka, bija grūti, jā. Tomēr arī tajā laikā bija savas priekšrocības, kuras varēja un vajadzēja izmantot Un, ja mums tas nebūtu izdevies, mēs te šobrīd nerunātu!”
“Padomju laikā mēs bijām eksperimentālā rūpnīca, kas nozīmēja, ka mums ražošana kā tāda nemaz faktiski nebija – mēs nodarbojāmies ar jauno preparātu izstrādi. Ražojām par apmēram diviem miljoniem latu gadā, bet tagad mūsu apgrozījums pārsniedz 40 miljonus! Un jūs domājat, ka tās nav jaunas problēmas? Toreiz, pārejot uz tirgus ekonomiku, cilvēku bija par daudz, tāpēc nācās atlaist 250 cilvēkus no 850, pārsvarā jaunos, lai viņiem būtu vieglāk pārprofilēties, ko viņi arī veiksmīgi paveica. Bet šodien ir otrādi – visu laiku mums stāv ap trīsdesmit, četrdesmit vakantām vietām, uz ļoti dažādiem amatiem – gan zinātnieku, gan citiem posteņiem. Atkal nākas saprast šī laikmeta apstākļus, lai tos izmantotu un attīstītu mūsu interesēs.”

Jaunumus labāk neizpaust
“Par jaunajām zālēm, ko mēs tagad ražosim pret AIDS? Nē, lūk, par šo gan es nepastāstīšu! Cik nu presē rakstīts, tik nu arī varam darīt zināmu, jo [jaunie produkti] ir tas, par ko neviens labprāt nestāsta! Tad visi darīs tāpat, jo Grindeks ir no tiem uzņēmumiem, kam citi dara pakaļ. Ja ir labi produkti, ko tu ražo šodien, tu labi nopelni un vari atlicināt ieguldījumiem pētniecībā, arī nākotnē var skatīties droši.”
“Es visu laiku, jau vairākus gadus, stāstu valdībai to pašu, ko stāsta ļoti daudzi uzņēmumu vadītāji – ir jābūt labākai izglītības sistēmai! Ja būtu, kur ņemt cilvēkus, itin visai Latvijas ekonomikai ietu labāk! Bet tagad ir pašvaki. Es to borēju gan premjeram, gan ministriem, vienreiz arī prezidentei, turklāt Šveices prezidenta klātbūtnē – tad gan viens otrs činavnieks bija uz mani apskaities.”

“Manuprāt, valstij vairāk jāatbalsta uzņēmumi. Jūs sakāt, ka mums jau tā labi iet? Protams, mēs darām visu paši. Bet runa iet par to, ka valstij jāiegulda tur, kur ir vērojama vislielākā atdeve! Un no mums valstij ir ļoti liela atdeve!”

Nost liekus darbus!
“Mazie uzņēmumi, protams, ir ļoti vajadzīgi, un tos arī nepieciešams atbalstīt. Viņiem ir izdevīgi piesaistīties pie lielajiem uzņēmumiem, un man arī te ir tādi, kas nodrošina ēdināšanu, apsardzi, teritorijas uzkopšanu, un tādi būs arvien vairāk. Lai viņiem ir sava atbildība un iespējas nopelnīt!”
“Agrāk bija tā – kad mums ēdnīca piederēja pašiem, ja saslima vai kaut kur pazuda trauku mazgātāja, uzņēmumā sākās pilnīga katastrofa. Personāldaļa – toreiz kadru daļa – skraidīja apkārt, nesaprotot, no kura ceha izlūgties kādu aizvietotāju. Tagad mums par to vispār nav jāinteresējas, kaut gan es bieži vien redzu – tās ēdināšanas firmas vadītāja bieži vien stājas aiz letes, un pati dala ēdienu. Un šis mazais uzņēmējs, kas te mums sētu tīra – viņš gandrīz katru dienu pats tīra.”

“Jābraukā pa pasauli, pa konferencēm – būtu jau labi, ja varētu atpūsties Seišelu salās! Es nemaz nevaru iedomāties, kā uzņēmuma vadītājs varētu uz veselu mēnesi aiziet atvaļinājumā. Divas nedēļas – tas ir normāli, bet, lai cik labi te viss būtu noorganizēts, ir tādas lietas, kas jārisina pašam. Vadītājam jābūt ļoti plašai informācijai, kas ļauj prognozēt notikumu tālāko attīstību un kas ļauj rīkoties pareizi. Uzņēmuma vadītāja galvenais darbs ir lūkoties nākotnē. Vai esmu pārliecināts, ka man tas izdosies arī turpmāk? Absolūti!”